Olgas stāsts
Es vienmēr esmu bijusi aktīva un veselīga dzīvesveida piekritēja. Manā skatījumā tā ir gan aktīva atpūta un atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem, gan mērķtiecīga nodošanās darbam un studijām. Tāpēc veselības problēmas, kas mani piemeklēja 2014. gadā, bija negaidīts pārsteigums.
“Neticamais acīmredzamais” jeb ceļš līdz diagnozei
Bija vasara. Man parādījās izteiktas kaulu sāpes un paaugstināta temperatūra. Asins analīzes uzrādīja pazeminātu leikocītu daudzumu. Sākumā nepievērsu tam īpašu uzmanību, domājot, ka nekas nopietns jau tas nav. Taču septembra beigās kļuva pavisam slikti – temperatūra 40 grādi, kauli sāp un ieēst neko nevaru. Vēl aizvien negribēju ticēt, ka tas ir kaut kas nopietns, biju nolēmusi samazināt ikdienas ritmu – pastrādāt no mājām. Tomēr ģimenes ārsts burtiski piespieda braukt uz slimnīcu (Latvijas Infektoloģijas centru) un veikt padziļinātus izmeklējumus – divas nedēļas slimnīcā, liela neziņa un uztraukums, un visbeidzot - nosūtījums pie reimatologa.
Pieņemt, nepadoties sevis žēlošanai un rīkoties
Sistēmiskā vilkēde – kad uzzināju šo diagnozi, iestājās panika. Pirmkārt, nesapratu, ko tas īsti nozīmē. Varbūt arī nedzirdēju vai negribēju dzirdēt, ko man stāsta ārsti. Sāku lasīt krievu un angļu valodā publiski pieejamo informāciju par slimību. Lasīju un raudāju. Labi apzinājos, ka meklēt atbildes internetā ir slikta prakse, bet tādā brīdī tā laikam ir tāda vilkme, kurai cilvēcīgi grūti pretoties. Sapratu, ka slimības simptomi man bija jau kopš 16 gadu vecuma, kad vasarās saskāros ar ādas problēmām uz sejas un auss, taču neviens ārsts neatrada iemeslu, iesakot izvairīties no saules.
Kad biju izraudājusies un nomierinājusies, sāku domāt ļoti racionāli. Sapratu, ka, žēlojot sevi, panākšu tikai invaliditātes piešķiršanu un bez cīņas pārvilkšu treknu strīpu visiem saviem plāniem. Es pēc dabas esmu plānotāja, man patīk nospraust mērķus un virzīties uz to sasniegšanu, tāpēc, iespējams, sakoncentrēties racionāliem soļiem un domām man izdevās salīdzinoši viegli. Uzsāku ārstēšanos, pilnībā uzticoties savam reimatologam, rekomendācijām un nozīmētajiem medikamentiem.
Sistēmiskā vilkēde: grūtniecība – vai un kad?
Laikā, kad saslimu un uzzināju savu diagnozi, biju tuvu maģistrantūras pabeigšanai un meklēju specializācijai atbilstošu darbu. Tolaik ar dzīvesbiedru domājām arī par mūsu pirmo bērniņu. Pārrunājot grūtniecības iespēju ar reimatologu, skaidras atbildes nebija, taču bija skaidrs rīcības plāns – nākamos piecus gadus tiks uzraudzīta slimības gaita un vērtētas iespējas noņemt spēcīgos medikamentus, lai pieņemtu lēmumu par labu grūtniecībai. Toreiz, 25 gadu vecumā, es nodomāju – ļoti labi, klausīšu ārstu, sekošu noteiktajam ārstniecības plānam un vienlaikus fokusēšos uz citiem mērķiem – studiju pabeigšanu un profesionālo izaugsmi.
Es melotu, ja teiktu, ka man nebija bažu un baiļu par to, ka slimības gaita var nepieļaut medikamentu maiņu, vai arī par to, kā jebkādi medikamenti var būt savienojami ar grūtniecību, kā arī grūtsirdīgi brīži, kas piemeklē jebkuru. Tieši tāpēc man tik būtiski bija nospraust paralēlus mērķus, aizpildot laiku un prātu ar citiem jautājumiem, un galvenais – uzticēties savam ārstam.
Plānoto piecu gadu laikā arī pienāca brīdis, kad reimatologs ļāva nepieciešamos medikamentus aizstāt ar vājākiem, un pēc noteikta laika saskaņā ar nepieciešamajiem izmeklējumu rezultātiem mums bija arī “atļauja” plānot grūtniecību.
Grūtniecības norise un tuvinieku atbalsts
Šobrīd man ir 31 un veiksmīgi rit mana pirmā grūtniecība. Aktīvu sūdzību man praktiski nav. Ādas bojājums saglabājas iepriekšējā līmenī kā pirms grūtniecības, taču citu orgānu bojājumu man pašreiz nav. Analīzēs ir nedaudz paaugstināti sistēmiskās vilkēdes imunoloģiskie rādītāji, bet grūtniecības laikā tie nepasliktinās, un tas ir galvenais.
Jūtos maksimāli aprūpēta – mani uzrauga divi ārsti, ginekologs un reimatologs, kā arī mani tuvākie cilvēki – mamma un vīrs. Tuvinieku atbalstam šajā stāstā ir īpaša loma – gan sākuma posmā, kad jātiek pāri sākotnējam šokam un jāatgūst ticība sev, gan ikdienā, jo emocionāli kāpumi un kritumi ir neizbēgami.
