Ričarda stāsts
Kādā ziemas vakarā, pēc volejbola spēles, Ričards konstatēja, ka kreisās kājas potīte ir savādi pietūkusi. Puisis pabrīnījās, jo nekāda trauma treniņā nebija gūta un slodze treniņā bija tāda pati kā parasti. Tā kā pietūkums pēc nedēļas nebija mazinājies, jaunietis devās pie sava ģimenes ārsta, kurš nozīmēja dažādas analīzes un pārbaudes. Aptuveni pēc pusgada Ričards nonāca pie reimatologa, kurš puisim noteica idiopātisku juvenīlu artrītu. Kopš diagnozes uzstādīšanas pagājuši nepilni pieci gadi.
Šajā laikā jaunietis paspējis izmēģināt visdažādākās ārstēšanās metodes, t.sk. tradicionālo Rietumu medicīnu. Jaunietis stāsta, ka kādu laiku uzcītīgi lietojis reimatologa nozīmētos medikamentus, taču tā kā tūska pilnībā nav izzudusi un viņu uztraukušas iespējamās blakusparādības, puisis sācis interesēties par alternatīvām ārstēšanās metodēm. Par tām viņš uzzinājis gan no radiniekiem, gan pašam meklējot internetā. Viņa pieredzē ir Indijas tradicionālā medicīna jeb Ajurvēda, akupunktūra, krioterapija, ārstniecisko dēļu terapija, 5 dienu badošanās un kineziterapija. Ričards atzīst, ka vecāku mudināts konsultējies arī ar šamani, taču tā kā pats tam īsti nav ticējis, tas nav devis nekādus rezultātus. No visām iepriekš minētajām metodēm, jaunietis visatzinīgāk novērtē kineziterapiju, jo pēc mēneša apmeklējuma pamanījis rezultātu - ievērojami samazinājušās sāpes un tūska, un viņš atkal varējis nodarboties ar sportu. Diemžēl sāpes pēc gada atkal atgriezušās. Taču vistrakākā no visām metodēm ir bijusi ārstniecisko dēļu terapija, jo dēļu kodumu vietas nav ilgi dzijušas un asiņojušas. Ričards spriež, ka visu laiku nepieciešams ar sevi strādāt un vislabāk to darīt profesionāla kinezioterapeita uzraudzībā. Jautājot, vai nav apsvērta bioloģisko medikamentu lietošana, jaunietis norāda, ka viņš par to ir domājis, taču viņš līdz šim vairāk dzirdējis tikai negatīvas atsauksmes. Turklāt viņš nevēlas visa mūža garumā kļūt atkarīgs no noteiktiem medikamentiem.
Ričards tā arī nav uzzinājis no kā tieši viņam radies artrīts, viņš pieļauj, ka tas varētu būt saistīts ar iepriekš izslimotu infekcijas slimību vai viņa bezrūpīgo dzīvesveidu. Vaicājot, kas ir bijis pats grūtākais, puisis atbild, ka atteikšanās no skriešanas un volejbola, taču viņš ir atradis aizstājēju - autosportu. Jaunietis atzīst, ka artrīts viņu ir mainījis gan fiziski, gan emocionāli - lai arī sāpes ikdienā vairs nemoka, viņš vēl aizvien ejot pieklibo, taču tagad viņš ir kļuvis mierīgāks un šobrīd dzīvi cenšas uztvert vieglāk. Viņaprāt, katrai slimībai ir nozīme un tā mums ir dota, lai kaut ko dzīvē iemācītos.