Leldes stāsts

Reaktīvais artrīts, 42


Kā tas sākās

Pēc pirmā bērniņa dzimšanas (24 gadu vecumā) no rītiem parādījās rīta stīvums roku pirkstos, bija grūti nomainīt bērnam autiņbiksītes, sāpēja pirksti un plecs no gulēšanas šķībi visu nakti ik pa brīdim esot barošanas režīmā. Ilgi nepievērsu tam uzmanību, jo tas bija tikai no rītiem, bet pārējo dienas daļu varēju dzīvot normāli. Pēc apmēram gada kāda vecāka kundze ieminējās kaut ko par atrītu. Es smaidīju, jo neko par tādu nebiju dzirdējusi un vai nu man kaut kas tāds tiešām būs? Bet sirdī miera vairs nebija. Atrādījos reimatologam Stradiņu slimnīcā, kas, veicot analīzes, konstatēja man reaktīvo artrītu. Izrakstīja Plaqenili, Vioxx (tagad jau no apgrozības izņemtās zāles), dzēru un bija ok.

Otrā grūtniecība

Pēc tam paliku stāvoklī ar otru bērniņu, zāļu dzeršana bija jāpārtrauc, un organisms, sakopojot spēkus gaidāmajam bērniņam, jutās ļoti labi, nekas nekur nesāpēja. Ar grūtniecību viss bija kārtībā, bērniņš piedzima vesels, īstajā laikā un dabiskā ceļā. Apmēram pus gadu pēc dzimšanas (vēl barojot mazo ar krūti) sāpes atgriezās. 

Alternatīvā medicīna

Sapratu, ka negribu vairs lietot stiprās zāles un devos pie homeopāta, kurš izrakstīja pilienus, graudiņus un speciālas attīrošas diētas. Paklausīgi to visu darīju, bet ik pēc 3 mēnešiem, redzot analīžu rezultātus, abi redzējām, ka reimofaktora rādītājs ir arvien bēdīgāks. Tomēr kaut kā joprojām ticēju, jo dakteris prata mani iedrošināt un pārliecināt, ka vajadzētu būt kādam uzlabojumam. Tomēr nu jau sāpes bija kļuvušas citādākas – vairs ne no rītiem, bet uz pēcpusdienu/vakaru. Vairs nevarēju normāli piecelties, šausmīgas smeldzošas sāpes ceļgalos, vakaros tikai gulēju, jo nevarēju neko padarīt. Arī pretsāpju medikamentus nelietoju, lai nebeigtu kuņģi un jau tā slikto veselības stāvokli. Paralēli homeopātijai apmeklēju arī Ci-gun nodarbības un izmēģināju dēļu terapiju. Pēc kārtējo analīžu bēdīgajiem rezultātiem nolēmu doties atkal pie reimatologa un kārtīgi ārstēties, arī homeopāts to akceptēja un atzina, ka „kaut kur problēma bloķējas, ja tik stipri, neskatoties uz diezgan stipru homeoterapiju, "ieķērusies" Jūsu miesā”.

Atpakaļ pie klasiskās medicīnas

Reimatoloģe, mani pēc vairāku gadu pārtraukuma satiekot, bija ļoti bēdīga un pārdzīvoja, ka pa šiem gadiem esmu dikti ielaidusi slimību, ka “nopietnas slimības ir nopietni jāārstē” un ka viņa nezinot nevienu gadījumu, kad artrīts būtu izārstēts ar homeopātijas palīdzību. Veicām rentgena uzņēmumus, 2 pirksti bija deformējušies, arī reimofaktora rādītājs bija 420 (pieļaujamā norma līdz 20). Daktere uzlika diagnozi reimatoīdais artrīts (sākotnēji bija reaktīvais). Sāku lietot medikamentus (Metotrexate, Prednizolons, folijskābe, nepanesu Sulfazilīnu, bija alerģiska reakcija, tāpēc to pārtraucām) un jutos labi! Atrādījos ik pēc 3 mēnešiem un tad kopā izlemām, kādās devās turpināt ārstēties. Noteikti visiem ieteiktu nejokot ar pašārstēšanos un dabas līdzekļiem, tas noteikti var labi sadzīvot roku rokā ar nopietnu atrīta ārstēšanu, bet ne patstāvīgi.

Tagad

Pēdējos 4 gadus dzīvoju Šveicē, manām locītavām šis klimats patīk daudz labāk, nav atkārtojušies regulārie plaušu karsoņi, kas bija dzīvojot Latvijā. Kā arī esmu sastapusi patiešām burvīgu reimatologu, kas iedziļinās visās manās veselības lietās, konsultē arī citus speciālistus saistībā ar manu slimību, kopīgi pieņemot lēmumus par ārstēšanu. Šobrīd lietoju bioloģisko medikamentu Rixathon (2x gadā) un Metotrexat. Regulāri nododu analīzes, taisām rentgena uzņēmumus, lai salīdzinātu ar iepriekšējiem un ja izmaiņu nav, tad, kā dakteris saka “tas ir ļoti labi”! Paralēli klātienes tikšanām regulāri elektroniski aizpildu aptaujas nketu par savām sāpēm, sajūtām, veselības kopējo stāvokli un, satiekoties ar reimatologu, viņam priekšā ir “bilde”, kā man ir gājis šo laiku, kopš neesam tikušies. Tas ir palīdzoši. Pārējiem ārstiem gan vienmēr ar mani ir izaicinājums noteikt īsto diagnozi,  jo simptomi parasti ir citādāki kā “normāliem” cilvēkiem (visdrīzāk lietoto medikamentu dēļ).

Sadzīvošana ar diagnozi

Paldies Dievam, esmu jau no paša sākuma normāli sadzīvojusi ar savu diagnozi, tā teikt “katram savs krusts jānes”, citiem neveicas attiecībās vai ir lieli finansiāli izaicinājumi, tad nu man šis. Neesmu kritusi depresīvās domās vai tml diagnozes dēļ. Dažreiz gan aizdomājos, ka žēl savu plaukstu, pirkstu deformāciju, jo tas ir pirmais, ko var pamanīt. Liekas, es vēl jauna, bet tās rokas tik bēdīgā paskatā. Mans ārsts pat ir ieteicis apdomāt operēšanu, bet uz to vēl neesmu saņēmusies.

Attiecības ģimenē

Domāju, ka attiecības slimības dēļ nav skartas, protams, tas ietekmē praktisko ikdienas dzīvi, kad daudzas lietas nevaru izdarīt un kādam ir jāpalīdz, bet pie tā visi sen ir pieraduši.

Kā runāt ar citiem par savu slimību

Domāju par savu slimību drīkst un pat vajag runāt. Jo cilvēki nezin, neiedomājas, nenojauš.. un ja to veselīgā-informatīvā formā pasniedz, tas var savstarpējā komunikācijā tikai nākt par labu. 

Nākotne

Ļoti ticu un ceru, ka medicīna attīstās, un dzīves kvalitāte var uzlaboties, pateicoties jauniem medikamentiem, savlaicīgai ārstēšanai, sekošanai līdzi savai veselibai. Veselību visiem!