Agneses stāsts

“Jēga ir visām slimībām un katrā slimībā ir gan negatīvais, gan pozitīvais,” stāsta Agnese, kurai  pirms sešiem gadiem noteica ankilozējošo spondilītu. Lai arī artrīts tika noteikts salīdzinoši nesen, sieviete atceras, ka no periodiskām sāpēm locītavās un mugurā jau cietusi agrā bērnībā, taču tobrīd tām nav pievērsta vērība. No pirmajām nopietnajām sāpēm līdz diagnozes noteikšanai sievietei pagāja astoņi gadi, jo ārsti sākotnēji nav spējuši atrast sāpju cēloni. Agnese atceras, ka viņai radusies sajūta, ka no ārstu puses tiek uztverta kā simulante, jo neviens īsti nav ticējis viņas sāpēm. Par reimatisku saslimšanu aizdomas radās vienīgi acu ārstam, kurš Agnesei konstatēja acu iekaisumu jeb uveītu. Reimatologs apstiprināja acu ārsta aizdomas un noteica medikamentozu terapiju. Diemžēl Agnese nepanesa nozīmēto terapiju, kā dēļ tā tika pārtraukta. Tika izskatīta iespēja uzsākt lietot bioloģiskos medikamentus, bet tika pieņemts, ka Agneses gadījumā tie vairāk kaitēs nekā sniegs rezultātu. Līdz ar to, lai arī sievietei bija zināma diagnoze, ārstēšana nesekoja, jo vienīgie medikamenti, ko viņa lietoja bija pretsāpju līdzekļi.

Savu šī brīža veselības stāvokli Agnese vērtē kā labu, tomēr līdz tam ir bijis garš ceļš ejams. Sieviete stāsta, ka trulas, apnicīgas sāpes mijušās ar mokošām un pat vājprātīgām sāpēm, ko pavadījis fizisks un emocionāls bezspēks, taču neskatoties uz ievērojamām sāpēm, narkotisko vielu lietošana sāpju mazināšanas nolūkos viņai nav bijusi pieņemama. Agnese atceras: “Man bija tāds nespēks, ka man pat runāt bija grūti, es meklēju variantus kā skaidrāk izteikties – visu pateikt ar vienu vai dažiem vārdiem. Sāpes bija gan žoklī, gan pa visu ķermeni, bet tas vairāk bija no nespēka, jo runāšana arī prasa spēku.” Vaicājot, kas tobrīd palīdzējis nepadoties, sieviete atbild, ka sarunas ar Dievu un veselīga humora izjūta. Agnese uzskata, ka mūsdienās pieejamas dažādas alternatīvas metodes, ar kuru palīdzību iespējams atgūt un uzturēt veselību, viņas gadījumā tā ir terapija ar īpašu ierīci. Papildus minētajai terapijai, labu pašsajūtu Agnesei palīdz uzturēt pastaigas dabā, vingrošana un labs miegs.

Jautājot, vai slimība ietekmējusi attiecības ar līdzcilvēkiem, Agnese atbild apstiprinoši, jo slimības dēļ darbā nav spējusi vairs tik daudz padarīt kā iepriekš. Līdz ar to uz kādu laiku  darbā nācies samazināt slodzi. Tāpat arī mājās nav bijis iespējams izdarīt tik daudz kā gribētos. Tomēr visvairāk slimība ir ietekmējusi tieši viņu un to kā viņa uztver un veido attiecības ar citiem. Viņasprāt, šo trīspadsmit gadu laikā viņa ir kļuvusi empātiskāka, atvērtāka un pārliecinātāka par sevi, kas ļāvis viņai labāk iepazīt cilvēkus apkārt. Jānorāda, ka Agnese nebaidās runāt par savu slimību ar apkārtējiem, viņa par to ir runājusi gan ar saviem draugiem un radiniekiem, gan arī saviem kolēģiem, tomēr viņas pieredze liecina, ka to nav iespējams nevienam līdz galam izstāstīt, jo “cilvēks, kurš ar to pats nav bijis saskāries, nekad  otru līdz galam nesapratīs.''  Uz nākotni Agnese raugās optimistiski, viņasprāt, neskatoties uz gadiem, veselības stāvoklis turpinās uzlabosies.